Manā mājoklī valdīja neparasta kņada – uz apaļo dzīves jubileju bija ieradušies aptuveni desmit viesu. Atmosfēra šķita teju ideāla: skanēja smiekli, telpu pildīja dzīvespriecīgas sarunas un svētku aromāti. Tomēr aiz šīs spozmes slēpās kāds dīvains klusums, ko es sākotnēji nespēju izskaidrot.
Viesi viens pēc otra nāca pie manis, cieši apskāva un bēra skaistus vēlējumus. Taču, laikam ritot, es pamanīju ko neparastu – neviens no atnākušajiem nepasniedza nevienu dāvanu. Es centos saglabāt mieru un smaidu, lai gan sirdī sāka zagties neizpratne. Vai tiešām visi būtu aizmirsuši par šo svētku tradīciju?
Sveicieni bez dāvanu spožuma
– Daudz laimes, mīļā māmiņ! – mana meita Linda mani cieši samīļoja, bet viņas rokas bija tukšas.
– Margarita, galvenais ir labsajūta, pārējais nāks pats no sevis! – piebalsoja znots Artūrs, kurš, negaidot uzaicinājumu, jau mielojās ar uzkodām no svētku galda.
Es pacietīgi vēroju katru ienākušo, cerot ieraudzīt kaut ko vairāk par smaidu, taču nekā. Tikai pašā svētku vakara izskaņā, kad visi jau šķita iejutušies, mana vedekla Inese pasniedza nelielu, neuzkrītošu dāvanu maisiņu.
Viena velte no visiem – cerības un realitāte
– Šis ir mūsu kopīgais sveiciens tev! Ļoti ceram, ka šī izvēle tev piestāvēs un nebūs kļūdu ar izmēru, – Inese teica, viņas smaids šķita nedaudz saspringts, it kā viņa gaidītu manu reakciju.
Mana sirds sāka sisties straujāk. Iedomājos – ja jau visi ir metušies kopā, dāvanai jābūt kam iespaidīgam. Varbūt tas ir ceļojums, ko es tik ilgi kāroju, vai jauns televizors, kas aizstātu manu veco ekrānu? Ieskatoties maisiņā, ziņkāre pārvērtās apmulsumā. Tur gulēja smalki izšūta blūze. Sniegbalta, ar precīziem roku darba rakstiem sarkanos un melnos toņos.
Jāatzīst, ka izstrādājums bija skaists, tomēr sešdesmitajā jubilejā es klusībā cerēju uz ko praktiskāku vai vērtīgāku. Galvā zibēja domas par ieguldītajiem līdzekļiem svētku galdā – biju tērējusies, lai katrs viesis justos kā karalis, bet pretī saņēmu… kreklu.
Mākslīgais smaids un vilšanās rūgtums
– Ak, cik izsmalcināti! – iesaucās mana vīra māsa Regīna, ieraugot manu sejas izteiksmi. – Mēs stundām ilgi meklējām ko īpašu, šis tērps ir unikāls ekskluzīvs!
Paldies, tiešām… negaidīti, – es saspringti noteicu, ar pūlēm noturot pieklājības smaidu un dziļi sevī noslēpjot jebkādas emocijas, lai neviens neuzminētu, kas patiesībā notiek manā prātā.
Linda vēlāk pienāca pie manis, mēģinot paskaidrot, ka šis ir unikāls meistara darbs un viņi visi ticējuši, ka es novērtēšu šādu personīgu pieeju. Taču es nespēju klusēt. – Savādāku dāvanu? – Regīna ar neslēptu aizvainojumu iejaucās mūsu sarunā. – Vai tu zini, cik šāds darbs maksā? Mēs domājām, ka dāvinām tev kaut ko neaizmirstamu, nevis kārtējo sadzīves tehniku.
Skarbā atklāsme: “Atbilstoši tavam vecumam”
Vēlāk, kad viesi jau sāka izklīst, es paliku viena ar meitu. – Linda, saki man atklāti, kura ideja šī bija? Vai Regīnas? – es jautāju tieši. Meita nolaida acis. – Jā, tante Regīna teica, ka tas būšot ļoti simboliski un pilnībā atbilstoši tavam vecumam.
– Manam vecumam? – šie vārdi mani aizskāra līdz sirds dziļumiem. – Tātad pēc jūsu domām es esmu norakstīta senlieta, kurai nevajag neko modernu vai noderīgu mājsaimniecībā? Manā galā stāvēja bilde par jaunu plazmas televizoru, bet es saņemu simbolisku atgādinājumu par gadiem.
– Mamm, bet tu taču vienmēr esi teikusi, ka tev patīk etnogrāfiski raksti! Mēs gribējām tevi iepriecināt ar kaut ko dvēselisku, nevis vienkārši nopirkt lietu, – Linda nopūtās, nespējot saprast manu sašutumu.
Lūk, pārveidota secinājumu sadaļa plūstošā tekstā, kas organiski noslēdz stāstu:
Pārdomas pēc svētkiem: Ko mēs varam mācīties?
Šis stāsts atgādina, ka vilšanās bieži rodas nevis citu rīcības, bet gan mūsu pašu neizrunāto cerību dēļ, tādēļ reizēm ir vērtīgāk savas vēlmes pieminēt laikus, nevis paļauties uz neprognozējamiem pārsteigumiem. Jāņem vērā, ka dāvanas vērtība katram ir relatīva – tur, kur jubilāre saskatīja tikai vienkāršu apģērbu, tuvinieki redzēja stundām ilgu roku darbu un emocionālu piemiņu.
Situācija spilgti izgaismo saziņas trūkumu ģimenē, kur saimniece savu ieguldījumu greznā svētku galdā mērīja praktiskā atdevē, kamēr bērni koncentrējās uz simbolisku žestu. Visbeidzot, nevajadzētu ļauties vecuma stereotipiem, pieņemot, ka gados vecāki cilvēki kāro tikai pēc “atbilstošām” tradīcijām, nevis modernām tehnoloģijām vai praktiskiem ikdienas uzlabojumiem.
Dārgais lasītāj, kā rīkotos Tu? Vai Tu spētu noslēpt vilšanos, ja kopīgā dāvana izrādītos ne tāda, kā cerēts, vai tomēr uzskati, ka galvenais ir kopā būšana? Padalies ar savu viedokli un pieredzi komentāros!
